Šodien uzsākam rubrikas Toreiz un tagad publicēšanu. Ņemot vērā to, ka 26. oktobrī būs apritējuši 20 gadi kopš institūta izveidošanas, esam veikuši intervijas ar dažiem bijušajiem valdes locekļiem, kā arī ar vienu no bijušajiem valdes priekšsēdētājiem. Intervijas gaitā mēs mēģinājām noskaidrot to, kāds institūts bija toreiz un kāds tas ir tagad.
Šodien mēs publicēsim interviju ar Natu Lasmani. Viņa darbojās institūta valdē no 18.08.2005. līdz 23.08.2007.
1.Kas jūs pamudināja kļūt par valdes locekli?
Es iestājos Iekšējo Auditoru Institūtā 2003. gadā. Tolaik valdes priekšsēdētājs bija Pēteris Strazdiņš. Tad pienāca laiks veidot jauno valdi, un Pēteris Strazdiņš izlēma vairs nebūt valdes priekšsēdētājs, tomēr uzskatīja par savu pienākumu rekomendēt kandidātus valdei, kuri varētu turpmāk būt valdes sastāvā, kas pēc tam, protams, tika ievēlēti vēlēšanās. Man izteica piedāvājumu kandidēt valdes vēlēšanās, jo tolaik valde tika veidota tā, lai tās sastāvu būtu pārstāvji no dažādiem sektoriem. Es biju pārstāve no valsts pārvaldes sektorā. Nolēmu izteikto piedāvājumu pieņemt tādēļ, ka pirms tam strādāju par finanšu auditoru starptautiskā kompānijā, un tolaik nesen biju uzsākusi darbību iekšējā audita jomā. Man bija vēlme iejusties kolektīvā, kā arī sniegt savu ieguldījumu biedrības attīstībā, ja reiz esmu IAI sastāvā. Es biju atbildīga par Biedrzinības komisija darbību. Manos darba pienākumos ietilpa biedru uzskaite, biedru rēķinu izrakstīšana. Protams, mēs rīkojām regulārās valdes sēdēs. Toreiz valdes priekšsēdētājs bija Arnis Bergs, valdē bija arī Pēteris Strazdiņš, Natālija Davidoviča, Vivita Dābola, Ervīns Lenšs. Valdes sēdes bija ļoti jaukas, tajās bija draudzīga atmosfērā un parasti tās notika kādā kafejnīcā, jo mums nebija savu telpu. Tradicionāli ēdām zemeņu zupu ar saldējumu. Sēdēs apspriedām dažādus jautājumus un problēmas. Tolaik biedru skaits bija neliels, un aktīvākos biedrus bija iespējams pazīt personīgi, līdz ar to nebija sarežģīti iepazīsties un komunicēt ar visiem biedriem. Ar laiku mēs sapratām to, ka papildus oficiālajām biedru pilnsapulcēm vajadzētu arī kādu tematisku pasākumu, piemēram, uzaicināt kādu runātāju, vēlams no starptautiskās vides, kas ienestu kādas jaunas idejas. Tā kolēģiem radās ideja par ikgadējo konferenci. Konference notika dienas pirmajā pusē, un tad visu atlikušo laiku varēja izmantot, biedru pilnsapulces organizēšanā. Atsauksmes bija pozitīvas, arī mums pašiem šāda pieeja iepatikās. Tas ļāva arī institūta valdei paplašināt savu paziņu loku, un līdz ar to tādas pieejas izmantošana tika atbalstīta. Esmu diezgan priecīga par to, ka tagad ikgadējās konferences ir kļuvušas diezgan plašas un nopietnas.
2.Kas jūsuprāt bija visgrūtākais jūsu darbā?
Man nebija nekādas milzīgas grūtības, citādi jau es nemaz valdē nedarbotos. Tas bija brīvprātīgs bezatlīdzības darbs, no kura varēja atteikties, ja sastapos ar milzīgām grūtībām. IAI valde tolaik bija draudzīga un ģimeniska. Manuprāt, pat ļoti mierīga un demokrātiska. Tika uzskatīts, ka, ja ir dažādi viedokļi, tad tie visi ir jāuzklausa. Ja vairākums uzskata, ka tas ir pareizi, tad tā arī ir jādara. Demokrātiski principi diezgan tika pārstāvēti. Man kā cilvēkam, kurš pēc dabas ir ātrs, bija vēlme visu virzīt ātrāk. Tā man bija laba skola, kā virzīt pārmaiņas, kas mainīja manu uzskatu un rīcību arī turpmāk savā ikdienas darbā. Ja kaut kas ir jāmin, tad varu minēt, ka ne tik patīkamas bija sarunas ar biedriem, kuri bija neaktīvi un negribēja maksāt biedru naudu, kā arī uzklausīt pārmetumus, ka institūts neko nedod un nav nekāda jēga no dalības tajā. Šādos brīžos centos mierīgi atrisināt situāciju, jo galu galā mums ir jāmaksā biedru nauda Global IIA par katru biedru. Ja cilvēks negrib būt IAI biedrs, tad lai stājās ārā. Par laimi šādu cilvēku nebija daudz. Laika gaitā mums notika neliela pašattīrīšanās un iestājās diezgan daudz jauni biedri. Kā reiz teica bijušais ASV prezidents Džons Kenedijs “ Neprasi ko valsts var tev dot, prasi ko tu vari valstij dot “. Gribētu tiešām pateikt, ko Tu esi devis Institūtam, un pēc tam pieprasi kaut ko sev. IAI Latvijā tika dibināts 1999. gadā, tolaik auditora profesija valstī bija diezgan jauna. Protams, ne visi cilvēki, kuri 1999. gadā iestājās biedrībā līdz 2003. gadam turpināja strādāt šajā profesijā. Bet nu jebkurā gadījumā nebija tādas lielas problēmas. Es šo periodā savā dzīvē atceros ar diezgan lielu gandarījumu.
3.Kādi bija spilgtākie brīži vai nozīmīgākie notikumi kurus atceraties?
Man patika valdes sēdes, jo tās bija diezgan interesantas un demokrātiskas, kā arī valdes darbība tika plānota stratēģiski. Toreizējā valde bija tāda, ka es varēju mācīties to, kā uz lietām skatīties stratēģiski, sistemātiski, neiespringstot uz detaļu kritizēšana. Atceros arī to, ka man patika pirmā konference, kura izdevās. Man arī prieku sagādāja tas, ka institūtā stājās jauni biedri, kas palielinājās biedru skaitu, kā arī tas, ka lēnām notika arī institūta attīstība konkrētā virzienā. Notika daudz pasākumi. Pati spilgtākā atmiņa man ir par to reizi, kad pirmajā konferencē uzstājās pārstāvis no Globālā IIA. Viņš stāstīja par Globālā Institūtā perspektīvām ļoti enerģiski un aizrautīgi. Protams, notika arī saviesīgi pasākumi, vakara pasākumus. Man, godīgi sakot, patīk visas ikgadējās konferences, sanāksmes, kur tu vari satikt kolēģus, kurus varbūt patiesībā satiec reizi gadā. Esi ar viņiem kādreiz kaut kur kopā strādājis vai piedalījis kādā projektā, bet pēc tam, kad katrs ir aizgājis uz savu pusi, tad satiec viņus reizi gadā. Interesanti ir arī Ziemassvētku pasākumi, kur arī var vēl satikt tos kolēģus, jo ikdienā varbūt ne vienmēr piezvani un sarunā tikšanos.
4.Kā jūsuprāt ir mainījies institūts un kas jūsuprāt būtu vēl darāms?
Manuprāt, sākotnēji institūta darbība bija vērsta uz brīvprātīgumu un profesijas attīstību. Šobrīd institūta darbība ir papildināta ar dažādu maksas pasākumu rīkošanu, proti, mācību, apmācību un konferenču organizēšana par naudu. Tas, protams, atbilst tam, ko noteica arī Global IIA. Sākotnēji, konferences tika organizētas no līdzekļiem, kuri tika iegūti no biedru naudām, un līdz ar to institūta budžets bija neliels. Izmaksu un darbību apjoms ir paplašinājies, kā arī biedru skaits ir palielinājies. Manuprāt, ikgadējās konferences ir ļoti labas un kvalitatīvās, ko nevarētu sarīkot tikai no biedra naudām vien. Tās apmeklēju ar lielu prieku. Manuprāt, turpmāk ir nepieciešams turpināt attīstīt piederību profesijai, sajūtu, ka tā ir tava vide, tava vieta, kur tevi saprot un kur tu vari parunāt par un ap auditu. Jāatzīst gan, ka es pati esmu mazliet prom no iekšējā audita profesijas, atkal esmu ārējā auditā, bet nu es labprāt reizi gadā paklausos, kas notiek profesijas ietvaros. Institūta attīstības virziens ir labs, un sadarbība ir nepieciešama, jo ir saprotams, ka ne jau Latvijā tā profesijā attīstītas, bet gan globāli. Komunikācija ar ārvalstu kolēģiem arī ir ļoti nepieciešama. Darbības virziens ir pareizs. Ir aktīvi jāvirzās uz priekšu un ir jāmotivē jaunie biedri iesaistīties institūta darbība ar savu pienesumu. Nevajag aizmirst par to, ka iekšējā auditora profesija nepastāv pati par sevi, tas ir atbalsts vadības stratēģijai, uzņēmuma/ iestādes mērķiem. Līdz ar to ir ļoti svarīgi uzturēt arī saikni ar riskiem, profesijām, un procesiem. Iekšējais audits nevar eksistēt, ja tas nav notikumu epicentrā vai pat priekšplānā visiem notikumiem, kuri notiek sabiedrībā, uzņēmējdarbībā vai valsts pārvaldē, finanšu sektorā. Iekšējām auditoram ir jābūt diezgan informētam ne tikai par audita tehniku, bet arī par visu kas notiek jomā, kurā tiek veikts audits. Visu laiku ir jābūt “formā”.
5.Ko jūs vēlētos novēlēt institūtam un tā biedriem nākotnē?
Novēlu institūtam būt par paraugu citām profesijām.